Psihofizioloģija

Šajā lekcijā studenti tiks iepazīstināti ar psihofizioloģiju kā zinātnes nozari, tās priekšmetu un galvenajiem pētniecības mērķiem, kā arī tās attīstību vēsturiskā kontekstā, izceļot nozīmīgākos teorētiskos virzienus un atklājumus. Tiks aplūkota psihofizioloģijas vieta citu zinātņu kontekstā, īpaši tās saistība ar psiholoģiju un neirozinātni. Lekcijas ietvaros studenti iepazīsies ar galvenajām pētniecības metodēm un tehnoloģijām, kas tiek izmantotas psihofizioloģijā (piemēram, elektroencefalogrāfija, funkcionālā magnētiskā rezonanse, psihofizioloģiskie mērījumi), kā arī to pielietojumu psihisko procesu un uzvedības izpētē. Tiks uzsvērta arī šo metožu nozīme datu interpretācijā un kritiskā izvērtēšanā, veidojot pamatu turpmākai kursa satura apguvei.

Šajā lekcijā studenti apgūs cilvēka nervu sistēmas funkcionālo organizāciju, aplūkojot centrālās un perifērās nervu sistēmas struktūru un to nozīmi uzvedības un psihisko procesu regulācijā, kā arī izpratīs refleksus kā pamata nervu darbības mehānismu, analizējot refleksu loka uzbūvi, darbību un dažādos refleksu veidus. Tiks skaidrota refleksu nozīme adaptīvā uzvedībā un to integrācija centrālajā nervu sistēmā. Lekcijas turpinājumā uzmanība tiks pievērsta galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcijām, apskatot tās strukturālo un funkcionālo organizāciju, galvenos garozas apgabalus (sensoros, motoros un asociatīvos laukus) un to lomu informācijas apstrādē, kustību regulācijā un augstāko kognitīvo funkciju nodrošināšanā, kā arī funkcionālās specializācijas un smadzeņu reģionu savstarpējās mijiedarbības principus.

Šajā lekcijā studenti apgūs nervu sistēmas specifisko šūnu pamattipus, īpašu uzmanību pievēršot neironiem un glijas šūnām, to uzbūvei, funkcijām un savstarpējai mijiedarbībai nervu sistēmas darbībā. Tiks skaidrota neirona morfoloģija (dendrīti, soma, aksons). Studenti iepazīsies ar dažādiem neironu veidiem un to funkcionālo nozīmi sensorajās, motorajās un asociatīvajās sistēmās. Tāpat tiks aplūkotas glijas šūnu funkcijas (piemēram, astrocīti, oligodendrocīti, mikroglija), uzsverot to lomu nervu sistēmas homeostāzē, mielinizācijā, aizsardzībā un neirālās aktivitātes modulācijā.

Šajā lekcijā studenti apgūs neirālās komunikācijas pamatprincipus, koncentrējoties uz elektriskās un ķīmiskās signālpārraides mehānismiem nervu sistēmā. Tiks skaidrota darbības potenciāla ģenerēšana un izplatīšanās, jonu kanālu darbība un membrānas potenciāla izmaiņas, kā arī sinaptiskās pārraides procesi, tostarp neirotransmiteru izdale, receptoru aktivācija un postsinaptisko potenciālu veidošanās. Studenti iepazīsies ar dažādiem sinapšu veidiem un to funkcionālo nozīmi informācijas apstrādē. Lekcijas turpinājumā tiks aplūkota neiroplasticitāte kā nervu sistēmas spēja strukturāli un funkcionāli mainīties pieredzes ietekmē.

Šajā lekcijā studenti apgūs neiroendokrīnās sistēmas darbības pamatprincipus, analizējot nervu un endokrīnās sistēmas mijiedarbību organisma regulācijā. Tiks aplūkota hormonu sintēze, izdale, transportēšana un darbības mehānismi, kā arī galveno endokrīno dziedzeru (piemēram, hipotalāma, hipofīzes, virsnieru dziedzeru) loma fizioloģisko procesu regulācijā. Īpaša uzmanība tiks pievērsta stresa fizioloģijai, skaidrojot hipotalāma–hipofīzes–virsnieru (HPA) ass darbību, stresa hormonu (piemēram, kortizola) ietekmi uz organismu un to nozīmi adaptācijā. Studenti iepazīsies ar akūta un hroniska stresa ietekmi uz dažādām organisma sistēmām un psihiskajiem procesiem, kā arī ar individuālajām atšķirībām stresa reakcijā.

Šajā lekcijā studenti apgūs miega un nomoda regulācijas neirofizioloģiskos mehānismus, analizējot galvenās smadzeņu struktūras un sistēmas, kas iesaistītas šo stāvokļu uzturēšanā un pārslēgšanā. Tiks aplūkota retikulārās formācijas, hipotalāma un talāma loma, kā arī neirotransmiteru sistēmu (piemēram, serotonīna, dopamīna, acetilholīna un GABA) iesaiste miega–nomoda regulācijā. Studenti iepazīsies ar cirkadiāno ritmu nozīmi, īpaši suprahiazmatiskā kodola funkciju kā bioloģiskā pulksteņa centru, kā arī ar homeostatiskajiem miega regulācijas mehānismiem. Lekcijā tiks apskatītas miega stadijas (REM un NREM miegs), to fizioloģiskās īpašības un nozīme kognitīvajos procesos, piemēram, atmiņas konsolidācijā un emocionālajā regulācijā. Tiks arī analizēta miega traucējumu ietekme uz psihisko veselību un uzvedību, veidojot izpratni par miega nozīmi organisma vispārējā funkcionēšanā.

Šajā lekcijā studenti apgūs sensoro sistēmu un uztveres neirofizioloģiskos pamatus, īpašu uzmanību pievēršot redzes sistēmai kā vienai no galvenajām informācijas apstrādes sistēmām cilvēka smadzenēs. Tiks aplūkota redzes sistēmas uzbūve, sākot no acs struktūrām un fotoreceptoru darbības tīklenē līdz vizuālās informācijas pārvadei pa redzes ceļiem uz galvas smadzeņu garozu. Studenti iepazīsies ar vizuālās informācijas kodēšanas principiem, tostarp gaismas, krāsas, formas un kustības apstrādi, kā arī ar primārās un sekundārās redzes garozas lomu uztveres veidošanā. Lekcijā tiks analizēts, kā neirālie procesi pārvērš fiziskos stimulus subjektīvā uztverē, kā arī apskatīti uztveres organizācijas principi un iespējamās uztveres ilūzijas.

Šajā lekcijā studenti apgūs apziņas un uzmanības neirofizioloģiskos mehānismus, analizējot smadzeņu struktūras un sistēmas, kas iesaistītas apzinātas pieredzes un selektīvas informācijas apstrādes nodrošināšanā. Tiks aplūkotas galvenās teorētiskās pieejas apziņas izpētē, kā arī retikulārās aktivācijas sistēmas, talāma un smadzeņu garozas loma apziņas uzturēšanā. Studenti iepazīsies ar uzmanības veidiem (piemēram, selektīvā, dalītā un noturīgā uzmanība) un to neirālajiem pamatiem, tostarp fronto-parietālo tīklu iesaisti uzmanības regulācijā. Lekcijā tiks analizēti mehānismi, kas nosaka informācijas prioritizēšanu, kā arī uzmanības un apziņas savstarpējā mijiedarbība. Tiks apskatīti arī apziņas un uzmanības traucējumi un to ietekme uz uzvedību un kognitīvajiem procesiem, veidojot izpratni par šo funkciju nozīmi cilvēka ikdienas darbībā.

Šajā lekcijā studenti apgūs emociju neirofizioloģiskos mehānismus, analizējot smadzeņu struktūras un funkcionālās sistēmas, kas iesaistītas emocionālo reakciju veidošanā, apstrādē un regulācijā. Tiks aplūkota limbiskās sistēmas nozīme, īpašu uzmanību pievēršot amigdalai, hipokampam, hipotalāmam un prefrontālajai garozai, kā arī to savstarpējai mijiedarbībai emociju ģenerēšanā un kontrolē. Studenti iepazīsies ar emociju fizioloģiskajām izpausmēm, tostarp autonomās nervu sistēmas un neiroendokrīnās sistēmas iesaisti, kā arī ar neirotransmiteru un hormonu lomu emocionālajos procesos. Lekcijā tiks analizētas galvenās emociju teorijas un to neirālie pamati, kā arī emociju nozīme uzvedībā, lēmumu pieņemšanā un sociālajā mijiedarbībā, veidojot izpratni par emocionālās regulācijas mehānismiem un to nozīmi psihiskajā veselībā.

Šajā lekcijā studenti apgūs atmiņas neirofizioloģiskos mehānismus un dažādos atmiņas veidus, analizējot procesus, kas nodrošina informācijas kodēšanu, uzglabāšanu un izgūšanu. Tiks aplūkotas galvenās atmiņas sistēmas, tostarp sensorā, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņa, kā arī deklaratīvā un nedeklaratīvā atmiņa, izceļot to funkcionālās atšķirības un neirālos pamatus. Studenti iepazīsies ar hipokampa, prefrontālās garozas un citu smadzeņu struktūru lomu atmiņas procesos, kā arī ar sinaptiskajiem mehānismiem, piemēram, ilgtermiņa potenciāciju, kas nodrošina mācīšanos un atmiņas veidošanos. Lekcijā tiks analizēta arī atmiņas konsolidācija un plastiskuma nozīme, kā arī atmiņas traucējumi un to saistība ar smadzeņu bojājumiem vai neirodeģeneratīviem procesiem, veidojot izpratni par atmiņas nozīmi kognitīvajā darbībā un uzvedībā.

Šajā lekcijā studenti apgūs motivācijas neirofizioloģiskos mehānismus, analizējot smadzeņu struktūras un sistēmas, kas iesaistītas motivētas uzvedības iniciācijā, uzturēšanā un regulācijā. Tiks aplūkota atlīdzības sistēma, īpašu uzmanību pievēršot mezolimbiskajam dopamīna ceļam, ventrālajam tegmentālajam laukam un piegulošajam kodolam, kā arī prefrontālās garozas lomai lēmumu pieņemšanā un mērķtiecīgā uzvedībā. Studenti iepazīsies ar motivācijas veidiem un to neirālajiem pamatiem, kā arī ar dopamīna un citu neirotransmiteru lomu motivācijas procesos. Lekcijā tiks analizēta motivācijas saistība ar emocijām, mācīšanos un pastiprināšanas mehānismiem, kā arī apskatīti motivācijas traucējumi un to ietekme uz uzvedību, veidojot izpratni par motivācijas nozīmi cilvēka ikdienas darbībā un psihiskajā veselībā.

Šajā lekcijā studenti tiks iepazīstināti ar psihofizioloģiju kā zinātnes nozari, tās priekšmetu un galvenajiem pētniecības mērķiem, kā arī tās attīstību vēsturiskā kontekstā, izceļot nozīmīgākos teorētiskos virzienus un atklājumus. Tiks aplūkota psihofizioloģijas vieta citu zinātņu kontekstā, īpaši tās saistība ar psiholoģiju un neirozinātni. Lekcijas ietvaros studenti iepazīsies ar galvenajām pētniecības metodēm un tehnoloģijām, kas tiek izmantotas psihofizioloģijā (piemēram, elektroencefalogrāfija, funkcionālā magnētiskā rezonanse, psihofizioloģiskie mērījumi), kā arī to pielietojumu psihisko procesu un uzvedības izpētē. Tiks uzsvērta arī šo metožu nozīme datu interpretācijā un kritiskā izvērtēšanā, veidojot pamatu turpmākai kursa satura apguvei.

Šajā lekcijā studenti apgūs cilvēka nervu sistēmas funkcionālo organizāciju, aplūkojot centrālās un perifērās nervu sistēmas struktūru un to nozīmi uzvedības un psihisko procesu regulācijā, kā arī izpratīs refleksus kā pamata nervu darbības mehānismu, analizējot refleksu loka uzbūvi, darbību un dažādos refleksu veidus. Tiks skaidrota refleksu nozīme adaptīvā uzvedībā un to integrācija centrālajā nervu sistēmā. Lekcijas turpinājumā uzmanība tiks pievērsta galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcijām, apskatot tās strukturālo un funkcionālo organizāciju, galvenos garozas apgabalus (sensoros, motoros un asociatīvos laukus) un to lomu informācijas apstrādē, kustību regulācijā un augstāko kognitīvo funkciju nodrošināšanā, kā arī funkcionālās specializācijas un smadzeņu reģionu savstarpējās mijiedarbības principus.

Šajā lekcijā studenti apgūs neirālās komunikācijas pamatprincipus, koncentrējoties uz elektriskās un ķīmiskās signālpārraides mehānismiem nervu sistēmā. Tiks skaidrota darbības potenciāla ģenerēšana un izplatīšanās, jonu kanālu darbība un membrānas potenciāla izmaiņas, kā arī sinaptiskās pārraides procesi, tostarp neirotransmiteru izdale, receptoru aktivācija un postsinaptisko potenciālu veidošanās. Studenti iepazīsies ar dažādiem sinapšu veidiem un to funkcionālo nozīmi informācijas apstrādē. Lekcijas turpinājumā tiks aplūkota neiroplasticitāte kā nervu sistēmas spēja strukturāli un funkcionāli mainīties pieredzes ietekmē.

Šajā lekcijā studenti apgūs neiroendokrīnās sistēmas darbības pamatprincipus, analizējot nervu un endokrīnās sistēmas mijiedarbību organisma regulācijā. Tiks aplūkota hormonu sintēze, izdale, transportēšana un darbības mehānismi, kā arī galveno endokrīno dziedzeru (piemēram, hipotalāma, hipofīzes, virsnieru dziedzeru) loma fizioloģisko procesu regulācijā. Īpaša uzmanība tiks pievērsta stresa fizioloģijai, skaidrojot hipotalāma–hipofīzes–virsnieru (HPA) ass darbību, stresa hormonu (piemēram, kortizola) ietekmi uz organismu un to nozīmi adaptācijā. Studenti iepazīsies ar akūta un hroniska stresa ietekmi uz dažādām organisma sistēmām un psihiskajiem procesiem, kā arī ar individuālajām atšķirībām stresa reakcijā.

Šajā lekcijā studenti apgūs motivācijas neirofizioloģiskos mehānismus, analizējot smadzeņu struktūras un sistēmas, kas iesaistītas motivētas uzvedības iniciācijā, uzturēšanā un regulācijā. Tiks aplūkota atlīdzības sistēma, īpašu uzmanību pievēršot mezolimbiskajam dopamīna ceļam, ventrālajam tegmentālajam laukam un piegulošajam kodolam, kā arī prefrontālās garozas lomai lēmumu pieņemšanā un mērķtiecīgā uzvedībā. Studenti iepazīsies ar motivācijas veidiem un to neirālajiem pamatiem, kā arī ar dopamīna un citu neirotransmiteru lomu motivācijas procesos. Lekcijā tiks analizēta motivācijas saistība ar emocijām, mācīšanos un pastiprināšanas mehānismiem, kā arī apskatīti motivācijas traucējumi un to ietekme uz uzvedību, veidojot izpratni par motivācijas nozīmi cilvēka ikdienas darbībā un psihiskajā veselībā.

Šajā lekcijā studenti apgūs atmiņas neirofizioloģiskos mehānismus un dažādos atmiņas veidus, analizējot procesus, kas nodrošina informācijas kodēšanu, uzglabāšanu un izgūšanu. Tiks aplūkotas galvenās atmiņas sistēmas, tostarp sensorā, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņa, kā arī deklaratīvā un nedeklaratīvā atmiņa, izceļot to funkcionālās atšķirības un neirālos pamatus. Studenti iepazīsies ar hipokampa, prefrontālās garozas un citu smadzeņu struktūru lomu atmiņas procesos, kā arī ar sinaptiskajiem mehānismiem, piemēram, ilgtermiņa potenciāciju, kas nodrošina mācīšanos un atmiņas veidošanos. Lekcijā tiks analizēta arī atmiņas konsolidācija un plastiskuma nozīme, kā arī atmiņas traucējumi un to saistība ar smadzeņu bojājumiem vai neirodeģeneratīviem procesiem, veidojot izpratni par atmiņas nozīmi kognitīvajā darbībā un uzvedībā.