Individuālo atšķirību un personības psiholoģija

Kas ir personība? Kas ir individuālās atšķirības? Kāpēc cilvēki atšķiras? Personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmets. Nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja. Individuālo atšķirību psiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē. Diferenciālpsiholoģijas galvenās pētniecības tradīcijas un centrālie pētniecības jautājumi.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmetu, galvenajiem pamatjēdzieniem un centrālajiem pētniecības jautājumiem. Tiek skaidrota personība un individuālās atšķirības kā mūsdienu psiholoģijas zinātnes izpētes objekti, aplūkota personības psiholoģijas un diferenciālpsiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē, kā arī nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja individuālo atšķirību izpētē. Studējošie iepazīstas ar empīriskās pētniecības nozīmi un personības un individuālo atšķirību zinātniskās izpētes pamatprincipiem, veidojot izpratni par zinātniskās pieejas nozīmi personības psiholoģijā. Tēma nodrošina konceptuālu pamatu personības psiholoģijas teoriju, individuālo atšķirību skaidrojošo modeļu un personības zinātniskās izpētes pieeju turpmākai apguvei.

Kas ir personība? Kas ir individuālās atšķirības? Kāpēc cilvēki atšķiras? Personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmets. Nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja. Individuālo atšķirību psiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē. Diferenciālpsiholoģijas galvenās pētniecības tradīcijas un centrālie pētniecības jautājumi.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmetu, galvenajiem pamatjēdzieniem un centrālajiem pētniecības jautājumiem. Tiek skaidrota personība un individuālās atšķirības kā mūsdienu psiholoģijas zinātnes izpētes objekti, aplūkota personības psiholoģijas un diferenciālpsiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē, kā arī nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja individuālo atšķirību izpētē. Studējošie iepazīstas ar empīriskās pētniecības nozīmi un personības un individuālo atšķirību zinātniskās izpētes pamatprincipiem, veidojot izpratni par zinātniskās pieejas nozīmi personības psiholoģijā. Tēma nodrošina konceptuālu pamatu personības psiholoģijas teoriju, individuālo atšķirību skaidrojošo modeļu un personības zinātniskās izpētes pieeju turpmākai apguvei.

Personība vai situācija. Iedzimtība vai vide. Stabilitāte vai pārmaiņas. Brīvība vai determinisms. Universālais vai individuālais.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas galvenajiem teorētiskajiem jautājumiem, kas veido dažādu personības teoriju konceptuālo pamatu un atšķirīgas pieejas individuālo atšķirību skaidrošanā. Tiek aplūkotas zinātniskās diskusijas par personības un situācijas relatīvo nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā, iedzimtības un vides ieguldījumu personības veidošanās procesos, personības stabilitāti un pārmaiņām dzīves gaitā, kā arī brīvās gribas un determinisma nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā. Vienlaikus tiek analizēti universālie un individuālie personības aspekti, skaidrojot, kā vispārējās psiholoģiskās likumsakarības izpaužas katra indivīda unikālajā personības struktūrā. Tēma veicina izpratni par dažādu personības teoriju pamatpieņēmumiem, to empīrisko pamatojumu un metodoloģiskajiem ierobežojumiem, attīstot studējošo spēju kritiski izvērtēt mūsdienu personības psiholoģijas teorētiskās pieejas.

Personība vai situācija. Iedzimtība vai vide. Stabilitāte vai pārmaiņas. Brīvība vai determinisms. Universālais vai individuālais.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas galvenajiem teorētiskajiem jautājumiem, kas veido dažādu personības teoriju konceptuālo pamatu un atšķirīgas pieejas individuālo atšķirību skaidrošanā. Tiek aplūkotas zinātniskās diskusijas par personības un situācijas relatīvo nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā, iedzimtības un vides ieguldījumu personības veidošanās procesos, personības stabilitāti un pārmaiņām dzīves gaitā, kā arī brīvās gribas un determinisma nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā. Vienlaikus tiek analizēti universālie un individuālie personības aspekti, skaidrojot, kā vispārējās psiholoģiskās likumsakarības izpaužas katra indivīda unikālajā personības struktūrā. Tēma veicina izpratni par dažādu personības teoriju pamatpieņēmumiem, to empīrisko pamatojumu un metodoloģiskajiem ierobežojumiem, attīstot studējošo spēju kritiski izvērtēt mūsdienu personības psiholoģijas teorētiskās pieejas.

Kas ir personība? Kas ir individuālās atšķirības? Kāpēc cilvēki atšķiras? Personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmets. Nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja. Individuālo atšķirību psiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē. Diferenciālpsiholoģijas galvenās pētniecības tradīcijas un centrālie pētniecības jautājumi.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmetu, galvenajiem pamatjēdzieniem un centrālajiem pētniecības jautājumiem. Tiek skaidrota personība un individuālās atšķirības kā mūsdienu psiholoģijas zinātnes izpētes objekti, aplūkota personības psiholoģijas un diferenciālpsiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē, kā arī nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja individuālo atšķirību izpētē. Studējošie iepazīstas ar empīriskās pētniecības nozīmi un personības un individuālo atšķirību zinātniskās izpētes pamatprincipiem, veidojot izpratni par zinātniskās pieejas nozīmi personības psiholoģijā. Tēma nodrošina konceptuālu pamatu personības psiholoģijas teoriju, individuālo atšķirību skaidrojošo modeļu un personības zinātniskās izpētes pieeju turpmākai apguvei.

Personība vai situācija. Iedzimtība vai vide. Stabilitāte vai pārmaiņas. Brīvība vai determinisms. Universālais vai individuālais.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas galvenajiem teorētiskajiem jautājumiem, kas veido dažādu personības teoriju konceptuālo pamatu un atšķirīgas pieejas individuālo atšķirību skaidrošanā. Tiek aplūkotas zinātniskās diskusijas par personības un situācijas relatīvo nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā, iedzimtības un vides ieguldījumu personības veidošanās procesos, personības stabilitāti un pārmaiņām dzīves gaitā, kā arī brīvās gribas un determinisma nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā. Vienlaikus tiek analizēti universālie un individuālie personības aspekti, skaidrojot, kā vispārējās psiholoģiskās likumsakarības izpaužas katra indivīda unikālajā personības struktūrā. Tēma veicina izpratni par dažādu personības teoriju pamatpieņēmumiem, to empīrisko pamatojumu un metodoloģiskajiem ierobežojumiem, attīstot studējošo spēju kritiski izvērtēt mūsdienu personības psiholoģijas teorētiskās pieejas.

Temperaments kā personības bioloģiskais pamats. Temperaments un personība. Temperamenta dimensijas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar temperamenta jēdzienu un tā nozīmi individuālo atšķirību psiholoģijā un personības attīstībā. Tiek aplūkots temperaments kā personības bioloģiskais pamats, kas izpaužas individuālās atšķirībās emocionālajā reaktivitātē, pašregulācijā un uzvedības tendencēs jau agrīnā attīstības periodā. Tiek analizētas galvenās temperamenta teorijas un temperamenta dimensiju modeļi, skaidrojot temperamenta saistību ar personības attīstību un personības iezīmēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta temperamenta nozīmei adaptācijā un individuālo atšķirību skaidrošanā dzīves gaitā. Tēma veicina izpratni par temperamentu kā vienu no centrālajiem personības bioloģiskajiem pamatiem un nodrošina teorētisku pamatu personības bioloģisko pamatu, personības iezīmju un personības attīstības procesu turpmākai apguvei.

Temperaments kā personības bioloģiskais pamats. Temperaments un personība. Temperamenta dimensijas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar temperamenta jēdzienu un tā nozīmi individuālo atšķirību psiholoģijā un personības attīstībā. Tiek aplūkots temperaments kā personības bioloģiskais pamats, kas izpaužas individuālās atšķirībās emocionālajā reaktivitātē, pašregulācijā un uzvedības tendencēs jau agrīnā attīstības periodā. Tiek analizētas galvenās temperamenta teorijas un temperamenta dimensiju modeļi, skaidrojot temperamenta saistību ar personības attīstību un personības iezīmēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta temperamenta nozīmei adaptācijā un individuālo atšķirību skaidrošanā dzīves gaitā. Tēma veicina izpratni par temperamentu kā vienu no centrālajiem personības bioloģiskajiem pamatiem un nodrošina teorētisku pamatu personības bioloģisko pamatu, personības iezīmju un personības attīstības procesu turpmākai apguvei.

Kā veidojas individuālās atšķirības. Ģenētika. Neirozinātne. Personības attīstība.

Apakštēmas: dvīņu pētījumi; heritabilitāte; gēnu–vides mijiedarbība; evolūcijas pieeja; bioloģisko un vides faktoru mijiedarbība individuālo atšķirību veidošanā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību bioloģiskajiem un ģenētiskajiem pamatiem, analizējot mūsdienu pētījumos iegūtos pierādījumus par iedzimtības un vides ieguldījumu personības attīstībā. Tiek aplūkoti dvīņu un adopcijas pētījumi, heritabilitātes jēdziens, gēnu un vides mijiedarbība, kā arī evolūcijas psiholoģijas un personības neirozinātnes ieguldījums individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību personības attīstībā un individuālo atšķirību veidošanā, vienlaikus izvērtējot bioloģisko skaidrojumu interpretācijas iespējas un ierobežojumus. Tēma veicina izpratni par personību kā bioloģisko, psiholoģisko un vides faktoru mijiedarbības rezultātu, uzsverot biopsihosociālās pieejas nozīmi individuālo atšķirību skaidrošanā.

Kā veidojas individuālās atšķirības. Ģenētika. Neirozinātne. Personības attīstība.

Apakštēmas: dvīņu pētījumi; heritabilitāte; gēnu–vides mijiedarbība; evolūcijas pieeja; bioloģisko un vides faktoru mijiedarbība individuālo atšķirību veidošanā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību bioloģiskajiem un ģenētiskajiem pamatiem, analizējot mūsdienu pētījumos iegūtos pierādījumus par iedzimtības un vides ieguldījumu personības attīstībā. Tiek aplūkoti dvīņu un adopcijas pētījumi, heritabilitātes jēdziens, gēnu un vides mijiedarbība, kā arī evolūcijas psiholoģijas un personības neirozinātnes ieguldījums individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību personības attīstībā un individuālo atšķirību veidošanā, vienlaikus izvērtējot bioloģisko skaidrojumu interpretācijas iespējas un ierobežojumus. Tēma veicina izpratni par personību kā bioloģisko, psiholoģisko un vides faktoru mijiedarbības rezultātu, uzsverot biopsihosociālās pieejas nozīmi individuālo atšķirību skaidrošanā.

Temperaments kā personības bioloģiskais pamats. Temperaments un personība. Temperamenta dimensijas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar temperamenta jēdzienu un tā nozīmi individuālo atšķirību psiholoģijā un personības attīstībā. Tiek aplūkots temperaments kā personības bioloģiskais pamats, kas izpaužas individuālās atšķirībās emocionālajā reaktivitātē, pašregulācijā un uzvedības tendencēs jau agrīnā attīstības periodā. Tiek analizētas galvenās temperamenta teorijas un temperamenta dimensiju modeļi, skaidrojot temperamenta saistību ar personības attīstību un personības iezīmēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta temperamenta nozīmei adaptācijā un individuālo atšķirību skaidrošanā dzīves gaitā. Tēma veicina izpratni par temperamentu kā vienu no centrālajiem personības bioloģiskajiem pamatiem un nodrošina teorētisku pamatu personības bioloģisko pamatu, personības iezīmju un personības attīstības procesu turpmākai apguvei.

Kā veidojas individuālās atšķirības. Ģenētika. Neirozinātne. Personības attīstība.

Apakštēmas: dvīņu pētījumi; heritabilitāte; gēnu–vides mijiedarbība; evolūcijas pieeja; bioloģisko un vides faktoru mijiedarbība individuālo atšķirību veidošanā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību bioloģiskajiem un ģenētiskajiem pamatiem, analizējot mūsdienu pētījumos iegūtos pierādījumus par iedzimtības un vides ieguldījumu personības attīstībā. Tiek aplūkoti dvīņu un adopcijas pētījumi, heritabilitātes jēdziens, gēnu un vides mijiedarbība, kā arī evolūcijas psiholoģijas un personības neirozinātnes ieguldījums individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību personības attīstībā un individuālo atšķirību veidošanā, vienlaikus izvērtējot bioloģisko skaidrojumu interpretācijas iespējas un ierobežojumus. Tēma veicina izpratni par personību kā bioloģisko, psiholoģisko un vides faktoru mijiedarbības rezultātu, uzsverot biopsihosociālās pieejas nozīmi individuālo atšķirību skaidrošanā.

Personība kā relatīvi stabilu iezīmju sistēma.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības iezīmju pieeju un tās nozīmi mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkotas klasiskās personības iezīmju teorijas, analizējot personības iezīmju jēdzienu, struktūru un organizāciju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Gordona Olporta, Reimonda Ketela un Hansa Eizenka teorētiskajam ieguldījumam, kā arī faktoru analīzes nozīmei personības dimensiju empīriskajā izpētē. Tiek analizēta personības iezīmju relatīvā stabilitāte, personības iezīmju individuālās atšķirības un to nozīme cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Tēma veido konceptuālu pamatu mūsdienu personības dimensiju modeļu turpmākai apguvei.

Personība kā relatīvi stabilu iezīmju sistēma.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības iezīmju pieeju un tās nozīmi mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkotas klasiskās personības iezīmju teorijas, analizējot personības iezīmju jēdzienu, struktūru un organizāciju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Gordona Olporta, Reimonda Ketela un Hansa Eizenka teorētiskajam ieguldījumam, kā arī faktoru analīzes nozīmei personības dimensiju empīriskajā izpētē. Tiek analizēta personības iezīmju relatīvā stabilitāte, personības iezīmju individuālās atšķirības un to nozīme cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Tēma veido konceptuālu pamatu mūsdienu personības dimensiju modeļu turpmākai apguvei.

Personība kā relatīvi stabilu iezīmju sistēma.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības iezīmju pieeju un tās nozīmi mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkotas klasiskās personības iezīmju teorijas, analizējot personības iezīmju jēdzienu, struktūru un organizāciju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Gordona Olporta, Reimonda Ketela un Hansa Eizenka teorētiskajam ieguldījumam, kā arī faktoru analīzes nozīmei personības dimensiju empīriskajā izpētē. Tiek analizēta personības iezīmju relatīvā stabilitāte, personības iezīmju individuālās atšķirības un to nozīme cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Tēma veido konceptuālu pamatu mūsdienu personības dimensiju modeļu turpmākai apguvei.

Mūsdienu dominējošais personības modelis.

Apakštēmas: Atvērtība pieredzei (Openness), Apzinīgums (Conscientiousness), Ekstraversija (Extraversion), Labvēlīgums (Agreeableness), Neirotisms (Neuroticism).

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar Piecu faktoru personības modeli (Five-Factor Model; FFM) kā vienu no empīriski visplašāk pamatotajiem personības struktūras modeļiem mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkota modeļa izveide, teorētiskie pamati un piecu personības dimensiju saturs, analizējot to nozīmi individuālo atšķirību raksturošanā, cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Studējošie iepazīstas ar personības dimensiju savstarpējām attiecībām, to relatīvo stabilitāti dzīves gaitā un izpausmēm dažādos dzīves kontekstos. Tiek analizēti Piecu faktoru modeļa empīriskie pamati, pielietojums personības izpētē un psiholoģiskajā novērtēšanā, kā arī modeļa priekšrocības un ierobežojumi mūsdienu personības psiholoģijā.

Mūsdienu dominējošais personības modelis.

Apakštēmas: Atvērtība pieredzei (Openness), Apzinīgums (Conscientiousness), Ekstraversija (Extraversion), Labvēlīgums (Agreeableness), Neirotisms (Neuroticism).

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar Piecu faktoru personības modeli (Five-Factor Model; FFM) kā vienu no empīriski visplašāk pamatotajiem personības struktūras modeļiem mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkota modeļa izveide, teorētiskie pamati un piecu personības dimensiju saturs, analizējot to nozīmi individuālo atšķirību raksturošanā, cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Studējošie iepazīstas ar personības dimensiju savstarpējām attiecībām, to relatīvo stabilitāti dzīves gaitā un izpausmēm dažādos dzīves kontekstos. Tiek analizēti Piecu faktoru modeļa empīriskie pamati, pielietojums personības izpētē un psiholoģiskajā novērtēšanā, kā arī modeļa priekšrocības un ierobežojumi mūsdienu personības psiholoģijā.

Piecu faktoru modeļa paplašinājums. Godīgums–pieticība.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar HEXACO personības modeli kā mūsdienīgu personības dimensiju modeli. Tiek aplūkoti HEXACO modeļa teorētiskie un empīriskie pamati, sešu personības dimensiju saturs un to nozīme individuālo atšķirību skaidrošanā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta HEXACO modeļa līdzībām un atšķirībām salīdzinājumā ar Piecu faktoru personības modeli, analizējot abu modeļu ieguldījumu personības, sociālās uzvedības un morālās funkcionēšanas izpratnē. Tiek analizētas arī HEXACO modeļa priekšrocības, ierobežojumi un pielietojums personības izpētē. Tēma veicina izpratni par personības dimensiju modeļu attīstību un mūsdienu pieejām personības struktūras empīriskajā izpētē.

Piecu faktoru modeļa paplašinājums. Godīgums–pieticība.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar HEXACO personības modeli kā mūsdienīgu personības dimensiju modeli. Tiek aplūkoti HEXACO modeļa teorētiskie un empīriskie pamati, sešu personības dimensiju saturs un to nozīme individuālo atšķirību skaidrošanā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta HEXACO modeļa līdzībām un atšķirībām salīdzinājumā ar Piecu faktoru personības modeli, analizējot abu modeļu ieguldījumu personības, sociālās uzvedības un morālās funkcionēšanas izpratnē. Tiek analizētas arī HEXACO modeļa priekšrocības, ierobežojumi un pielietojums personības izpētē. Tēma veicina izpratni par personības dimensiju modeļu attīstību un mūsdienu pieejām personības struktūras empīriskajā izpētē.

Mūsdienu dominējošais personības modelis.

Apakštēmas: Atvērtība pieredzei (Openness), Apzinīgums (Conscientiousness), Ekstraversija (Extraversion), Labvēlīgums (Agreeableness), Neirotisms (Neuroticism).

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar Piecu faktoru personības modeli (Five-Factor Model; FFM) kā vienu no empīriski visplašāk pamatotajiem personības struktūras modeļiem mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkota modeļa izveide, teorētiskie pamati un piecu personības dimensiju saturs, analizējot to nozīmi individuālo atšķirību raksturošanā, cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Studējošie iepazīstas ar personības dimensiju savstarpējām attiecībām, to relatīvo stabilitāti dzīves gaitā un izpausmēm dažādos dzīves kontekstos. Tiek analizēti Piecu faktoru modeļa empīriskie pamati, pielietojums personības izpētē un psiholoģiskajā novērtēšanā, kā arī modeļa priekšrocības un ierobežojumi mūsdienu personības psiholoģijā.

Piecu faktoru modeļa paplašinājums. Godīgums–pieticība.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar HEXACO personības modeli kā mūsdienīgu personības dimensiju modeli. Tiek aplūkoti HEXACO modeļa teorētiskie un empīriskie pamati, sešu personības dimensiju saturs un to nozīme individuālo atšķirību skaidrošanā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta HEXACO modeļa līdzībām un atšķirībām salīdzinājumā ar Piecu faktoru personības modeli, analizējot abu modeļu ieguldījumu personības, sociālās uzvedības un morālās funkcionēšanas izpratnē. Tiek analizētas arī HEXACO modeļa priekšrocības, ierobežojumi un pielietojums personības izpētē. Tēma veicina izpratni par personības dimensiju modeļu attīstību un mūsdienu pieejām personības struktūras empīriskajā izpētē.

Diferenciālpsiholoģijas otra centrālā joma.

Apakštēmas: g faktors. Fluidais intelekts. Kristalizētais intelekts. CHC modelis, intelekta vieta individuālo atšķirību sistēmā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar intelektu kā vienu no centrālajiem individuālo atšķirību konstruktiem un diferenciālpsiholoģijas galvenajiem izpētes virzieniem. Tiek aplūkotas galvenās intelekta teorijas un modeļi, analizējot vispārējā intelekta (g faktora), fluidā intelekta (fluid intelligence), kristalizētā intelekta (crystallized intelligence) un Katela–Horna–Kerola (Cattell–Horn–Carroll; CHC) modeļa nozīmi individuālo kognitīvo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar intelekta attīstības pamatprincipiem, intelekta novērtēšanas pieejām un intelekta saistību ar personības iezīmēm un citiem individuālo atšķirību aspektiem. Tēma veido izpratni par intelektu kā vienu no galvenajiem individuālo atšķirību komponentiem un tā nozīmi mūsdienu diferenciālpsiholoģijā.

Diferenciālpsiholoģijas otra centrālā joma.

Apakštēmas: g faktors. Fluidais intelekts. Kristalizētais intelekts. CHC modelis, intelekta vieta individuālo atšķirību sistēmā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar intelektu kā vienu no centrālajiem individuālo atšķirību konstruktiem un diferenciālpsiholoģijas galvenajiem izpētes virzieniem. Tiek aplūkotas galvenās intelekta teorijas un modeļi, analizējot vispārējā intelekta (g faktora), fluidā intelekta (fluid intelligence), kristalizētā intelekta (crystallized intelligence) un Katela–Horna–Kerola (Cattell–Horn–Carroll; CHC) modeļa nozīmi individuālo kognitīvo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar intelekta attīstības pamatprincipiem, intelekta novērtēšanas pieejām un intelekta saistību ar personības iezīmēm un citiem individuālo atšķirību aspektiem. Tēma veido izpratni par intelektu kā vienu no galvenajiem individuālo atšķirību komponentiem un tā nozīmi mūsdienu diferenciālpsiholoģijā.

Personības un individuālo atšķirību izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipi.

Apakštēmas: Personības datu avoti: pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati. Psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritēriji: ticamība, derīgums un vispārināmība. Psiholoģisko mērinstrumentu izstrādes pamatprincipi. Personības psiholoģijas pētniecības dizaini: korelāciju, eksperimentālie un gadījuma izpētes dizaini.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību psiholoģijas izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības datu avoti, tostarp pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati, analizējot to priekšrocības, ierobežojumus un piemērotību dažādiem pētniecības mērķiem. Studējošie iepazīstas ar psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritērijiem, īpašu uzmanību pievēršot ticamības, derīguma un vispārināmības jēdzieniem, kā arī psiholoģisko mērinstrumentu izveides pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības psiholoģijā izmantotie pētniecības dizaini un to nozīme personības un individuālo atšķirību zinātniskajā izpētē. Tēma veido izpratni par to, kā personības un individuālo atšķirību psiholoģijā tiek iegūti, novērtēti un interpretēti zinātniskie dati.

Personības un individuālo atšķirību izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipi.

Apakštēmas: Personības datu avoti: pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati. Psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritēriji: ticamība, derīgums un vispārināmība. Psiholoģisko mērinstrumentu izstrādes pamatprincipi. Personības psiholoģijas pētniecības dizaini: korelāciju, eksperimentālie un gadījuma izpētes dizaini.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību psiholoģijas izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības datu avoti, tostarp pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati, analizējot to priekšrocības, ierobežojumus un piemērotību dažādiem pētniecības mērķiem. Studējošie iepazīstas ar psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritērijiem, īpašu uzmanību pievēršot ticamības, derīguma un vispārināmības jēdzieniem, kā arī psiholoģisko mērinstrumentu izveides pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības psiholoģijā izmantotie pētniecības dizaini un to nozīme personības un individuālo atšķirību zinātniskajā izpētē. Tēma veido izpratni par to, kā personības un individuālo atšķirību psiholoģijā tiek iegūti, novērtēti un interpretēti zinātniskie dati.

Diferenciālpsiholoģijas otra centrālā joma.

Apakštēmas: g faktors. Fluidais intelekts. Kristalizētais intelekts. CHC modelis, intelekta vieta individuālo atšķirību sistēmā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar intelektu kā vienu no centrālajiem individuālo atšķirību konstruktiem un diferenciālpsiholoģijas galvenajiem izpētes virzieniem. Tiek aplūkotas galvenās intelekta teorijas un modeļi, analizējot vispārējā intelekta (g faktora), fluidā intelekta (fluid intelligence), kristalizētā intelekta (crystallized intelligence) un Katela–Horna–Kerola (Cattell–Horn–Carroll; CHC) modeļa nozīmi individuālo kognitīvo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar intelekta attīstības pamatprincipiem, intelekta novērtēšanas pieejām un intelekta saistību ar personības iezīmēm un citiem individuālo atšķirību aspektiem. Tēma veido izpratni par intelektu kā vienu no galvenajiem individuālo atšķirību komponentiem un tā nozīmi mūsdienu diferenciālpsiholoģijā.

Personības un individuālo atšķirību izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipi.

Apakštēmas: Personības datu avoti: pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati. Psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritēriji: ticamība, derīgums un vispārināmība. Psiholoģisko mērinstrumentu izstrādes pamatprincipi. Personības psiholoģijas pētniecības dizaini: korelāciju, eksperimentālie un gadījuma izpētes dizaini.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību psiholoģijas izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības datu avoti, tostarp pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati, analizējot to priekšrocības, ierobežojumus un piemērotību dažādiem pētniecības mērķiem. Studējošie iepazīstas ar psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritērijiem, īpašu uzmanību pievēršot ticamības, derīguma un vispārināmības jēdzieniem, kā arī psiholoģisko mērinstrumentu izveides pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības psiholoģijā izmantotie pētniecības dizaini un to nozīme personības un individuālo atšķirību zinātniskajā izpētē. Tēma veido izpratni par to, kā personības un individuālo atšķirību psiholoģijā tiek iegūti, novērtēti un interpretēti zinātniskie dati.

Personība kā personas un situācijas mijiedarbība. Apakštēmas: Pašefektivitāte. Pašregulācija. Sociālā mācīšanās.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar sociāli kognitīvo pieeju personībai, aplūkojot personību kā personas un situācijas mijiedarbības rezultātu. Tiek aplūkoti sociālās mācīšanās teorijas pamatprincipi, pašefektivitātes, pašregulācijas un kognitīvo procesu nozīme cilvēka uzvedības un individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar personības un situācijas mijiedarbības konceptu, skaidrojot, kā indivīda kognitīvie procesi, pārliecības, mērķi un sociālā pieredze ietekmē uzvedību dažādos dzīves kontekstos. Tēma veicina izpratni par personību kā dinamisku sistēmu, kurā individuālās atšķirības veidojas bioloģisko, psiholoģisko un sociālās vides faktoru mijiedarbībā.

Personība kā personas un situācijas mijiedarbība. Apakštēmas: Pašefektivitāte. Pašregulācija. Sociālā mācīšanās.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar sociāli kognitīvo pieeju personībai, aplūkojot personību kā personas un situācijas mijiedarbības rezultātu. Tiek aplūkoti sociālās mācīšanās teorijas pamatprincipi, pašefektivitātes, pašregulācijas un kognitīvo procesu nozīme cilvēka uzvedības un individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar personības un situācijas mijiedarbības konceptu, skaidrojot, kā indivīda kognitīvie procesi, pārliecības, mērķi un sociālā pieredze ietekmē uzvedību dažādos dzīves kontekstos. Tēma veicina izpratni par personību kā dinamisku sistēmu, kurā individuālās atšķirības veidojas bioloģisko, psiholoģisko un sociālās vides faktoru mijiedarbībā.

Personības dimensijas un psiholoģiskā funkcionēšana. Apakštēmas: Kultūru atšķirības. Maladaptīvas iezīmes. Personības traucējumu mūsdienu konceptualizācijas pieejas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības dimensiju nozīmi psiholoģiskajā funkcionēšanā, aplūkojot personības saistību ar kultūru, psiholoģisko adaptāciju un psihopatoloģiju. Tiek aplūkota kultūras ietekme uz personības izpausmēm un individuālajām atšķirībām, kā arī mūsdienu pieejas maladaptīvu personības iezīmju un personības traucējumu konceptualizācijā. Studējošie iepazīstas ar dimensiju pieeju personības traucējumu izpratnē un personības nepārtrauktību starp tipisku un maladaptīvu funkcionēšanu. Tēma veicina izpratni par personību kā daudzdimensionālu konstruktu, kura izpausmes ietekmē bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie un kultūras faktori.

Personības dimensijas un psiholoģiskā funkcionēšana. Apakštēmas: Kultūru atšķirības. Maladaptīvas iezīmes. Personības traucējumu mūsdienu konceptualizācijas pieejas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības dimensiju nozīmi psiholoģiskajā funkcionēšanā, aplūkojot personības saistību ar kultūru, psiholoģisko adaptāciju un psihopatoloģiju. Tiek aplūkota kultūras ietekme uz personības izpausmēm un individuālajām atšķirībām, kā arī mūsdienu pieejas maladaptīvu personības iezīmju un personības traucējumu konceptualizācijā. Studējošie iepazīstas ar dimensiju pieeju personības traucējumu izpratnē un personības nepārtrauktību starp tipisku un maladaptīvu funkcionēšanu. Tēma veicina izpratni par personību kā daudzdimensionālu konstruktu, kura izpausmes ietekmē bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie un kultūras faktori.

Personība kā personas un situācijas mijiedarbība. Apakštēmas: Pašefektivitāte. Pašregulācija. Sociālā mācīšanās.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar sociāli kognitīvo pieeju personībai, aplūkojot personību kā personas un situācijas mijiedarbības rezultātu. Tiek aplūkoti sociālās mācīšanās teorijas pamatprincipi, pašefektivitātes, pašregulācijas un kognitīvo procesu nozīme cilvēka uzvedības un individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar personības un situācijas mijiedarbības konceptu, skaidrojot, kā indivīda kognitīvie procesi, pārliecības, mērķi un sociālā pieredze ietekmē uzvedību dažādos dzīves kontekstos. Tēma veicina izpratni par personību kā dinamisku sistēmu, kurā individuālās atšķirības veidojas bioloģisko, psiholoģisko un sociālās vides faktoru mijiedarbībā.

Personības dimensijas un psiholoģiskā funkcionēšana. Apakštēmas: Kultūru atšķirības. Maladaptīvas iezīmes. Personības traucējumu mūsdienu konceptualizācijas pieejas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības dimensiju nozīmi psiholoģiskajā funkcionēšanā, aplūkojot personības saistību ar kultūru, psiholoģisko adaptāciju un psihopatoloģiju. Tiek aplūkota kultūras ietekme uz personības izpausmēm un individuālajām atšķirībām, kā arī mūsdienu pieejas maladaptīvu personības iezīmju un personības traucējumu konceptualizācijā. Studējošie iepazīstas ar dimensiju pieeju personības traucējumu izpratnē un personības nepārtrauktību starp tipisku un maladaptīvu funkcionēšanu. Tēma veicina izpratni par personību kā daudzdimensionālu konstruktu, kura izpausmes ietekmē bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie un kultūras faktori.

Mūsdienu integratīvais skatījums. Personība kā biopsihosociāla adaptācijas sistēma. Apakštēmas: Personības attīstība dzīves gaitā. Personības pārmaiņas. Identitāte. Adaptācija. Temperamenta, personības, intelekta un vides mijiedarbība individuālo atšķirību skaidrošanā.

Tēmas ietvaros studējošie integrē kursā apgūtās zināšanas par personību un individuālajām atšķirībām, aplūkojot personību kā dinamisku biopsihosociālu adaptācijas sistēmu. Tiek aplūkota personības attīstība un pārmaiņas dzīves gaitā, identitātes veidošanās, adaptācijas procesi un temperamenta, personības iezīmju, intelekta, bioloģisko un vides faktoru savstarpējā mijiedarbība. Studējošie veido vienotu izpratni par personību kā daudzdimensionālu sistēmu, kas nepārtraukti attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tēma veicina integrētu izpratni par personību un individuālajām atšķirībām biopsihosociālajā perspektīvā.

Mūsdienu integratīvais skatījums. Personība kā biopsihosociāla adaptācijas sistēma. Apakštēmas: Personības attīstība dzīves gaitā. Personības pārmaiņas. Identitāte. Adaptācija. Temperamenta, personības, intelekta un vides mijiedarbība individuālo atšķirību skaidrošanā.

Tēmas ietvaros studējošie integrē kursā apgūtās zināšanas par personību un individuālajām atšķirībām, aplūkojot personību kā dinamisku biopsihosociālu adaptācijas sistēmu. Tiek aplūkota personības attīstība un pārmaiņas dzīves gaitā, identitātes veidošanās, adaptācijas procesi un temperamenta, personības iezīmju, intelekta, bioloģisko un vides faktoru savstarpējā mijiedarbība. Studējošie veido vienotu izpratni par personību kā daudzdimensionālu sistēmu, kas nepārtraukti attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tēma veicina integrētu izpratni par personību un individuālajām atšķirībām biopsihosociālajā perspektīvā.

Mūsdienu integratīvais skatījums. Personība kā biopsihosociāla adaptācijas sistēma. Apakštēmas: Personības attīstība dzīves gaitā. Personības pārmaiņas. Identitāte. Adaptācija. Temperamenta, personības, intelekta un vides mijiedarbība individuālo atšķirību skaidrošanā.

Tēmas ietvaros studējošie integrē kursā apgūtās zināšanas par personību un individuālajām atšķirībām, aplūkojot personību kā dinamisku biopsihosociālu adaptācijas sistēmu. Tiek aplūkota personības attīstība un pārmaiņas dzīves gaitā, identitātes veidošanās, adaptācijas procesi un temperamenta, personības iezīmju, intelekta, bioloģisko un vides faktoru savstarpējā mijiedarbība. Studējošie veido vienotu izpratni par personību kā daudzdimensionālu sistēmu, kas nepārtraukti attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tēma veicina integrētu izpratni par personību un individuālajām atšķirībām biopsihosociālajā perspektīvā.

Mūsdienu integratīvais skatījums. Personība kā biopsihosociāla adaptācijas sistēma. Apakštēmas: Personības attīstība dzīves gaitā. Personības pārmaiņas. Identitāte. Adaptācija. Temperamenta, personības, intelekta un vides mijiedarbība individuālo atšķirību skaidrošanā.

Tēmas ietvaros studējošie integrē kursā apgūtās zināšanas par personību un individuālajām atšķirībām, aplūkojot personību kā dinamisku biopsihosociālu adaptācijas sistēmu. Tiek aplūkota personības attīstība un pārmaiņas dzīves gaitā, identitātes veidošanās, adaptācijas procesi un temperamenta, personības iezīmju, intelekta, bioloģisko un vides faktoru savstarpējā mijiedarbība. Studējošie veido vienotu izpratni par personību kā daudzdimensionālu sistēmu, kas nepārtraukti attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tēma veicina integrētu izpratni par personību un individuālajām atšķirībām biopsihosociālajā perspektīvā.

Kas ir personība? Kas ir individuālās atšķirības? Kāpēc cilvēki atšķiras? Personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmets. Nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja. Individuālo atšķirību psiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē. Diferenciālpsiholoģijas galvenās pētniecības tradīcijas un centrālie pētniecības jautājumi.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmetu, galvenajiem pamatjēdzieniem un centrālajiem pētniecības jautājumiem. Tiek skaidrota personība un individuālās atšķirības kā mūsdienu psiholoģijas zinātnes izpētes objekti, aplūkota personības psiholoģijas un diferenciālpsiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē, kā arī nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja individuālo atšķirību izpētē. Studējošie iepazīstas ar empīriskās pētniecības nozīmi un personības un individuālo atšķirību zinātniskās izpētes pamatprincipiem, veidojot izpratni par zinātniskās pieejas nozīmi personības psiholoģijā. Tēma nodrošina konceptuālu pamatu personības psiholoģijas teoriju, individuālo atšķirību skaidrojošo modeļu un personības zinātniskās izpētes pieeju turpmākai apguvei.

Kas ir personība? Kas ir individuālās atšķirības? Kāpēc cilvēki atšķiras? Personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmets. Nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja. Individuālo atšķirību psiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē. Diferenciālpsiholoģijas galvenās pētniecības tradīcijas un centrālie pētniecības jautājumi.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmetu, galvenajiem pamatjēdzieniem un centrālajiem pētniecības jautājumiem. Tiek skaidrota personība un individuālās atšķirības kā mūsdienu psiholoģijas zinātnes izpētes objekti, aplūkota personības psiholoģijas un diferenciālpsiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē, kā arī nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja individuālo atšķirību izpētē. Studējošie iepazīstas ar empīriskās pētniecības nozīmi un personības un individuālo atšķirību zinātniskās izpētes pamatprincipiem, veidojot izpratni par zinātniskās pieejas nozīmi personības psiholoģijā. Tēma nodrošina konceptuālu pamatu personības psiholoģijas teoriju, individuālo atšķirību skaidrojošo modeļu un personības zinātniskās izpētes pieeju turpmākai apguvei.

Personība vai situācija. Iedzimtība vai vide. Stabilitāte vai pārmaiņas. Brīvība vai determinisms. Universālais vai individuālais.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas galvenajiem teorētiskajiem jautājumiem, kas veido dažādu personības teoriju konceptuālo pamatu un atšķirīgas pieejas individuālo atšķirību skaidrošanā. Tiek aplūkotas zinātniskās diskusijas par personības un situācijas relatīvo nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā, iedzimtības un vides ieguldījumu personības veidošanās procesos, personības stabilitāti un pārmaiņām dzīves gaitā, kā arī brīvās gribas un determinisma nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā. Vienlaikus tiek analizēti universālie un individuālie personības aspekti, skaidrojot, kā vispārējās psiholoģiskās likumsakarības izpaužas katra indivīda unikālajā personības struktūrā. Tēma veicina izpratni par dažādu personības teoriju pamatpieņēmumiem, to empīrisko pamatojumu un metodoloģiskajiem ierobežojumiem, attīstot studējošo spēju kritiski izvērtēt mūsdienu personības psiholoģijas teorētiskās pieejas.

Personība vai situācija. Iedzimtība vai vide. Stabilitāte vai pārmaiņas. Brīvība vai determinisms. Universālais vai individuālais.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas galvenajiem teorētiskajiem jautājumiem, kas veido dažādu personības teoriju konceptuālo pamatu un atšķirīgas pieejas individuālo atšķirību skaidrošanā. Tiek aplūkotas zinātniskās diskusijas par personības un situācijas relatīvo nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā, iedzimtības un vides ieguldījumu personības veidošanās procesos, personības stabilitāti un pārmaiņām dzīves gaitā, kā arī brīvās gribas un determinisma nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā. Vienlaikus tiek analizēti universālie un individuālie personības aspekti, skaidrojot, kā vispārējās psiholoģiskās likumsakarības izpaužas katra indivīda unikālajā personības struktūrā. Tēma veicina izpratni par dažādu personības teoriju pamatpieņēmumiem, to empīrisko pamatojumu un metodoloģiskajiem ierobežojumiem, attīstot studējošo spēju kritiski izvērtēt mūsdienu personības psiholoģijas teorētiskās pieejas.

Kas ir personība? Kas ir individuālās atšķirības? Kāpēc cilvēki atšķiras? Personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmets. Nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja. Individuālo atšķirību psiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē. Diferenciālpsiholoģijas galvenās pētniecības tradīcijas un centrālie pētniecības jautājumi.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas un individuālo atšķirību psiholoģijas priekšmetu, galvenajiem pamatjēdzieniem un centrālajiem pētniecības jautājumiem. Tiek skaidrota personība un individuālās atšķirības kā mūsdienu psiholoģijas zinātnes izpētes objekti, aplūkota personības psiholoģijas un diferenciālpsiholoģijas vieta psiholoģijas zinātnē, kā arī nomotētiskā un idiogrāfiskā pieeja individuālo atšķirību izpētē. Studējošie iepazīstas ar empīriskās pētniecības nozīmi un personības un individuālo atšķirību zinātniskās izpētes pamatprincipiem, veidojot izpratni par zinātniskās pieejas nozīmi personības psiholoģijā. Tēma nodrošina konceptuālu pamatu personības psiholoģijas teoriju, individuālo atšķirību skaidrojošo modeļu un personības zinātniskās izpētes pieeju turpmākai apguvei.

Personība vai situācija. Iedzimtība vai vide. Stabilitāte vai pārmaiņas. Brīvība vai determinisms. Universālais vai individuālais.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības psiholoģijas galvenajiem teorētiskajiem jautājumiem, kas veido dažādu personības teoriju konceptuālo pamatu un atšķirīgas pieejas individuālo atšķirību skaidrošanā. Tiek aplūkotas zinātniskās diskusijas par personības un situācijas relatīvo nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā, iedzimtības un vides ieguldījumu personības veidošanās procesos, personības stabilitāti un pārmaiņām dzīves gaitā, kā arī brīvās gribas un determinisma nozīmi cilvēka uzvedības skaidrošanā. Vienlaikus tiek analizēti universālie un individuālie personības aspekti, skaidrojot, kā vispārējās psiholoģiskās likumsakarības izpaužas katra indivīda unikālajā personības struktūrā. Tēma veicina izpratni par dažādu personības teoriju pamatpieņēmumiem, to empīrisko pamatojumu un metodoloģiskajiem ierobežojumiem, attīstot studējošo spēju kritiski izvērtēt mūsdienu personības psiholoģijas teorētiskās pieejas.

Temperaments kā personības bioloģiskais pamats. Temperaments un personība. Temperamenta dimensijas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar temperamenta jēdzienu un tā nozīmi individuālo atšķirību psiholoģijā un personības attīstībā. Tiek aplūkots temperaments kā personības bioloģiskais pamats, kas izpaužas individuālās atšķirībās emocionālajā reaktivitātē, pašregulācijā un uzvedības tendencēs jau agrīnā attīstības periodā. Tiek analizētas galvenās temperamenta teorijas un temperamenta dimensiju modeļi, skaidrojot temperamenta saistību ar personības attīstību un personības iezīmēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta temperamenta nozīmei adaptācijā un individuālo atšķirību skaidrošanā dzīves gaitā. Tēma veicina izpratni par temperamentu kā vienu no centrālajiem personības bioloģiskajiem pamatiem un nodrošina teorētisku pamatu personības bioloģisko pamatu, personības iezīmju un personības attīstības procesu turpmākai apguvei.

Temperaments kā personības bioloģiskais pamats. Temperaments un personība. Temperamenta dimensijas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar temperamenta jēdzienu un tā nozīmi individuālo atšķirību psiholoģijā un personības attīstībā. Tiek aplūkots temperaments kā personības bioloģiskais pamats, kas izpaužas individuālās atšķirībās emocionālajā reaktivitātē, pašregulācijā un uzvedības tendencēs jau agrīnā attīstības periodā. Tiek analizētas galvenās temperamenta teorijas un temperamenta dimensiju modeļi, skaidrojot temperamenta saistību ar personības attīstību un personības iezīmēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta temperamenta nozīmei adaptācijā un individuālo atšķirību skaidrošanā dzīves gaitā. Tēma veicina izpratni par temperamentu kā vienu no centrālajiem personības bioloģiskajiem pamatiem un nodrošina teorētisku pamatu personības bioloģisko pamatu, personības iezīmju un personības attīstības procesu turpmākai apguvei.

Kā veidojas individuālās atšķirības. Ģenētika. Neirozinātne. Personības attīstība.

Apakštēmas: dvīņu pētījumi; heritabilitāte; gēnu–vides mijiedarbība; evolūcijas pieeja; bioloģisko un vides faktoru mijiedarbība individuālo atšķirību veidošanā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību bioloģiskajiem un ģenētiskajiem pamatiem, analizējot mūsdienu pētījumos iegūtos pierādījumus par iedzimtības un vides ieguldījumu personības attīstībā. Tiek aplūkoti dvīņu un adopcijas pētījumi, heritabilitātes jēdziens, gēnu un vides mijiedarbība, kā arī evolūcijas psiholoģijas un personības neirozinātnes ieguldījums individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību personības attīstībā un individuālo atšķirību veidošanā, vienlaikus izvērtējot bioloģisko skaidrojumu interpretācijas iespējas un ierobežojumus. Tēma veicina izpratni par personību kā bioloģisko, psiholoģisko un vides faktoru mijiedarbības rezultātu, uzsverot biopsihosociālās pieejas nozīmi individuālo atšķirību skaidrošanā.

Kā veidojas individuālās atšķirības. Ģenētika. Neirozinātne. Personības attīstība.

Apakštēmas: dvīņu pētījumi; heritabilitāte; gēnu–vides mijiedarbība; evolūcijas pieeja; bioloģisko un vides faktoru mijiedarbība individuālo atšķirību veidošanā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību bioloģiskajiem un ģenētiskajiem pamatiem, analizējot mūsdienu pētījumos iegūtos pierādījumus par iedzimtības un vides ieguldījumu personības attīstībā. Tiek aplūkoti dvīņu un adopcijas pētījumi, heritabilitātes jēdziens, gēnu un vides mijiedarbība, kā arī evolūcijas psiholoģijas un personības neirozinātnes ieguldījums individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību personības attīstībā un individuālo atšķirību veidošanā, vienlaikus izvērtējot bioloģisko skaidrojumu interpretācijas iespējas un ierobežojumus. Tēma veicina izpratni par personību kā bioloģisko, psiholoģisko un vides faktoru mijiedarbības rezultātu, uzsverot biopsihosociālās pieejas nozīmi individuālo atšķirību skaidrošanā.

Temperaments kā personības bioloģiskais pamats. Temperaments un personība. Temperamenta dimensijas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar temperamenta jēdzienu un tā nozīmi individuālo atšķirību psiholoģijā un personības attīstībā. Tiek aplūkots temperaments kā personības bioloģiskais pamats, kas izpaužas individuālās atšķirībās emocionālajā reaktivitātē, pašregulācijā un uzvedības tendencēs jau agrīnā attīstības periodā. Tiek analizētas galvenās temperamenta teorijas un temperamenta dimensiju modeļi, skaidrojot temperamenta saistību ar personības attīstību un personības iezīmēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta temperamenta nozīmei adaptācijā un individuālo atšķirību skaidrošanā dzīves gaitā. Tēma veicina izpratni par temperamentu kā vienu no centrālajiem personības bioloģiskajiem pamatiem un nodrošina teorētisku pamatu personības bioloģisko pamatu, personības iezīmju un personības attīstības procesu turpmākai apguvei.

Kā veidojas individuālās atšķirības. Ģenētika. Neirozinātne. Personības attīstība.

Apakštēmas: dvīņu pētījumi; heritabilitāte; gēnu–vides mijiedarbība; evolūcijas pieeja; bioloģisko un vides faktoru mijiedarbība individuālo atšķirību veidošanā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību bioloģiskajiem un ģenētiskajiem pamatiem, analizējot mūsdienu pētījumos iegūtos pierādījumus par iedzimtības un vides ieguldījumu personības attīstībā. Tiek aplūkoti dvīņu un adopcijas pētījumi, heritabilitātes jēdziens, gēnu un vides mijiedarbība, kā arī evolūcijas psiholoģijas un personības neirozinātnes ieguldījums individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību personības attīstībā un individuālo atšķirību veidošanā, vienlaikus izvērtējot bioloģisko skaidrojumu interpretācijas iespējas un ierobežojumus. Tēma veicina izpratni par personību kā bioloģisko, psiholoģisko un vides faktoru mijiedarbības rezultātu, uzsverot biopsihosociālās pieejas nozīmi individuālo atšķirību skaidrošanā.

Personība kā relatīvi stabilu iezīmju sistēma.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības iezīmju pieeju un tās nozīmi mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkotas klasiskās personības iezīmju teorijas, analizējot personības iezīmju jēdzienu, struktūru un organizāciju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Gordona Olporta, Reimonda Ketela un Hansa Eizenka teorētiskajam ieguldījumam, kā arī faktoru analīzes nozīmei personības dimensiju empīriskajā izpētē. Tiek analizēta personības iezīmju relatīvā stabilitāte, personības iezīmju individuālās atšķirības un to nozīme cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Tēma veido konceptuālu pamatu mūsdienu personības dimensiju modeļu turpmākai apguvei.

Personība kā relatīvi stabilu iezīmju sistēma.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības iezīmju pieeju un tās nozīmi mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkotas klasiskās personības iezīmju teorijas, analizējot personības iezīmju jēdzienu, struktūru un organizāciju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Gordona Olporta, Reimonda Ketela un Hansa Eizenka teorētiskajam ieguldījumam, kā arī faktoru analīzes nozīmei personības dimensiju empīriskajā izpētē. Tiek analizēta personības iezīmju relatīvā stabilitāte, personības iezīmju individuālās atšķirības un to nozīme cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Tēma veido konceptuālu pamatu mūsdienu personības dimensiju modeļu turpmākai apguvei.

Mūsdienu dominējošais personības modelis.

Apakštēmas: Atvērtība pieredzei (Openness), Apzinīgums (Conscientiousness), Ekstraversija (Extraversion), Labvēlīgums (Agreeableness), Neirotisms (Neuroticism).

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar Piecu faktoru personības modeli (Five-Factor Model; FFM) kā vienu no empīriski visplašāk pamatotajiem personības struktūras modeļiem mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkota modeļa izveide, teorētiskie pamati un piecu personības dimensiju saturs, analizējot to nozīmi individuālo atšķirību raksturošanā, cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Studējošie iepazīstas ar personības dimensiju savstarpējām attiecībām, to relatīvo stabilitāti dzīves gaitā un izpausmēm dažādos dzīves kontekstos. Tiek analizēti Piecu faktoru modeļa empīriskie pamati, pielietojums personības izpētē un psiholoģiskajā novērtēšanā, kā arī modeļa priekšrocības un ierobežojumi mūsdienu personības psiholoģijā.

Piecu faktoru modeļa paplašinājums. Godīgums–pieticība.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar HEXACO personības modeli kā mūsdienīgu personības dimensiju modeli. Tiek aplūkoti HEXACO modeļa teorētiskie un empīriskie pamati, sešu personības dimensiju saturs un to nozīme individuālo atšķirību skaidrošanā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta HEXACO modeļa līdzībām un atšķirībām salīdzinājumā ar Piecu faktoru personības modeli, analizējot abu modeļu ieguldījumu personības, sociālās uzvedības un morālās funkcionēšanas izpratnē. Tiek analizētas arī HEXACO modeļa priekšrocības, ierobežojumi un pielietojums personības izpētē. Tēma veicina izpratni par personības dimensiju modeļu attīstību un mūsdienu pieejām personības struktūras empīriskajā izpētē.

Diferenciālpsiholoģijas otra centrālā joma.

Apakštēmas: g faktors. Fluidais intelekts. Kristalizētais intelekts. CHC modelis, intelekta vieta individuālo atšķirību sistēmā.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar intelektu kā vienu no centrālajiem individuālo atšķirību konstruktiem un diferenciālpsiholoģijas galvenajiem izpētes virzieniem. Tiek aplūkotas galvenās intelekta teorijas un modeļi, analizējot vispārējā intelekta (g faktora), fluidā intelekta (fluid intelligence), kristalizētā intelekta (crystallized intelligence) un Katela–Horna–Kerola (Cattell–Horn–Carroll; CHC) modeļa nozīmi individuālo kognitīvo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar intelekta attīstības pamatprincipiem, intelekta novērtēšanas pieejām un intelekta saistību ar personības iezīmēm un citiem individuālo atšķirību aspektiem. Tēma veido izpratni par intelektu kā vienu no galvenajiem individuālo atšķirību komponentiem un tā nozīmi mūsdienu diferenciālpsiholoģijā.

Mūsdienu dominējošais personības modelis.

Apakštēmas: Atvērtība pieredzei (Openness), Apzinīgums (Conscientiousness), Ekstraversija (Extraversion), Labvēlīgums (Agreeableness), Neirotisms (Neuroticism).

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar Piecu faktoru personības modeli (Five-Factor Model; FFM) kā vienu no empīriski visplašāk pamatotajiem personības struktūras modeļiem mūsdienu personības psiholoģijā. Tiek aplūkota modeļa izveide, teorētiskie pamati un piecu personības dimensiju saturs, analizējot to nozīmi individuālo atšķirību raksturošanā, cilvēka uzvedības skaidrošanā un prognozēšanā. Studējošie iepazīstas ar personības dimensiju savstarpējām attiecībām, to relatīvo stabilitāti dzīves gaitā un izpausmēm dažādos dzīves kontekstos. Tiek analizēti Piecu faktoru modeļa empīriskie pamati, pielietojums personības izpētē un psiholoģiskajā novērtēšanā, kā arī modeļa priekšrocības un ierobežojumi mūsdienu personības psiholoģijā.

Piecu faktoru modeļa paplašinājums. Godīgums–pieticība.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar HEXACO personības modeli kā mūsdienīgu personības dimensiju modeli. Tiek aplūkoti HEXACO modeļa teorētiskie un empīriskie pamati, sešu personības dimensiju saturs un to nozīme individuālo atšķirību skaidrošanā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta HEXACO modeļa līdzībām un atšķirībām salīdzinājumā ar Piecu faktoru personības modeli, analizējot abu modeļu ieguldījumu personības, sociālās uzvedības un morālās funkcionēšanas izpratnē. Tiek analizētas arī HEXACO modeļa priekšrocības, ierobežojumi un pielietojums personības izpētē. Tēma veicina izpratni par personības dimensiju modeļu attīstību un mūsdienu pieejām personības struktūras empīriskajā izpētē.

Personības un individuālo atšķirību izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipi.

Apakštēmas: Personības datu avoti: pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati. Psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritēriji: ticamība, derīgums un vispārināmība. Psiholoģisko mērinstrumentu izstrādes pamatprincipi. Personības psiholoģijas pētniecības dizaini: korelāciju, eksperimentālie un gadījuma izpētes dizaini.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību psiholoģijas izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības datu avoti, tostarp pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati, analizējot to priekšrocības, ierobežojumus un piemērotību dažādiem pētniecības mērķiem. Studējošie iepazīstas ar psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritērijiem, īpašu uzmanību pievēršot ticamības, derīguma un vispārināmības jēdzieniem, kā arī psiholoģisko mērinstrumentu izveides pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības psiholoģijā izmantotie pētniecības dizaini un to nozīme personības un individuālo atšķirību zinātniskajā izpētē. Tēma veido izpratni par to, kā personības un individuālo atšķirību psiholoģijā tiek iegūti, novērtēti un interpretēti zinātniskie dati.

Personības un individuālo atšķirību izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipi.

Apakštēmas: Personības datu avoti: pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati. Psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritēriji: ticamība, derīgums un vispārināmība. Psiholoģisko mērinstrumentu izstrādes pamatprincipi. Personības psiholoģijas pētniecības dizaini: korelāciju, eksperimentālie un gadījuma izpētes dizaini.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības un individuālo atšķirību psiholoģijas izpētes un psiholoģiskās novērtēšanas pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības datu avoti, tostarp pašnovērtējuma dati, novērotāju dati, testu dati un dzīves norises dati, analizējot to priekšrocības, ierobežojumus un piemērotību dažādiem pētniecības mērķiem. Studējošie iepazīstas ar psiholoģisko mērījumu kvalitātes kritērijiem, īpašu uzmanību pievēršot ticamības, derīguma un vispārināmības jēdzieniem, kā arī psiholoģisko mērinstrumentu izveides pamatprincipiem. Tiek aplūkoti galvenie personības psiholoģijā izmantotie pētniecības dizaini un to nozīme personības un individuālo atšķirību zinātniskajā izpētē. Tēma veido izpratni par to, kā personības un individuālo atšķirību psiholoģijā tiek iegūti, novērtēti un interpretēti zinātniskie dati.

Personība kā personas un situācijas mijiedarbība. Apakštēmas: Pašefektivitāte. Pašregulācija. Sociālā mācīšanās.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar sociāli kognitīvo pieeju personībai, aplūkojot personību kā personas un situācijas mijiedarbības rezultātu. Tiek aplūkoti sociālās mācīšanās teorijas pamatprincipi, pašefektivitātes, pašregulācijas un kognitīvo procesu nozīme cilvēka uzvedības un individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar personības un situācijas mijiedarbības konceptu, skaidrojot, kā indivīda kognitīvie procesi, pārliecības, mērķi un sociālā pieredze ietekmē uzvedību dažādos dzīves kontekstos. Tēma veicina izpratni par personību kā dinamisku sistēmu, kurā individuālās atšķirības veidojas bioloģisko, psiholoģisko un sociālās vides faktoru mijiedarbībā.

Personība kā personas un situācijas mijiedarbība. Apakštēmas: Pašefektivitāte. Pašregulācija. Sociālā mācīšanās.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar sociāli kognitīvo pieeju personībai, aplūkojot personību kā personas un situācijas mijiedarbības rezultātu. Tiek aplūkoti sociālās mācīšanās teorijas pamatprincipi, pašefektivitātes, pašregulācijas un kognitīvo procesu nozīme cilvēka uzvedības un individuālo atšķirību skaidrošanā. Studējošie iepazīstas ar personības un situācijas mijiedarbības konceptu, skaidrojot, kā indivīda kognitīvie procesi, pārliecības, mērķi un sociālā pieredze ietekmē uzvedību dažādos dzīves kontekstos. Tēma veicina izpratni par personību kā dinamisku sistēmu, kurā individuālās atšķirības veidojas bioloģisko, psiholoģisko un sociālās vides faktoru mijiedarbībā.

Personības dimensijas un psiholoģiskā funkcionēšana. Apakštēmas: Kultūru atšķirības. Maladaptīvas iezīmes. Personības traucējumu mūsdienu konceptualizācijas pieejas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības dimensiju nozīmi psiholoģiskajā funkcionēšanā, aplūkojot personības saistību ar kultūru, psiholoģisko adaptāciju un psihopatoloģiju. Tiek aplūkota kultūras ietekme uz personības izpausmēm un individuālajām atšķirībām, kā arī mūsdienu pieejas maladaptīvu personības iezīmju un personības traucējumu konceptualizācijā. Studējošie iepazīstas ar dimensiju pieeju personības traucējumu izpratnē un personības nepārtrauktību starp tipisku un maladaptīvu funkcionēšanu. Tēma veicina izpratni par personību kā daudzdimensionālu konstruktu, kura izpausmes ietekmē bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie un kultūras faktori.

Personības dimensijas un psiholoģiskā funkcionēšana. Apakštēmas: Kultūru atšķirības. Maladaptīvas iezīmes. Personības traucējumu mūsdienu konceptualizācijas pieejas.

Tēmas ietvaros studējošie iepazīstas ar personības dimensiju nozīmi psiholoģiskajā funkcionēšanā, aplūkojot personības saistību ar kultūru, psiholoģisko adaptāciju un psihopatoloģiju. Tiek aplūkota kultūras ietekme uz personības izpausmēm un individuālajām atšķirībām, kā arī mūsdienu pieejas maladaptīvu personības iezīmju un personības traucējumu konceptualizācijā. Studējošie iepazīstas ar dimensiju pieeju personības traucējumu izpratnē un personības nepārtrauktību starp tipisku un maladaptīvu funkcionēšanu. Tēma veicina izpratni par personību kā daudzdimensionālu konstruktu, kura izpausmes ietekmē bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie un kultūras faktori.

Mūsdienu integratīvais skatījums. Personība kā biopsihosociāla adaptācijas sistēma. Apakštēmas: Personības attīstība dzīves gaitā. Personības pārmaiņas. Identitāte. Adaptācija. Temperamenta, personības, intelekta un vides mijiedarbība individuālo atšķirību skaidrošanā.

Tēmas ietvaros studējošie integrē kursā apgūtās zināšanas par personību un individuālajām atšķirībām, aplūkojot personību kā dinamisku biopsihosociālu adaptācijas sistēmu. Tiek aplūkota personības attīstība un pārmaiņas dzīves gaitā, identitātes veidošanās, adaptācijas procesi un temperamenta, personības iezīmju, intelekta, bioloģisko un vides faktoru savstarpējā mijiedarbība. Studējošie veido vienotu izpratni par personību kā daudzdimensionālu sistēmu, kas nepārtraukti attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tēma veicina integrētu izpratni par personību un individuālajām atšķirībām biopsihosociālajā perspektīvā.

Mūsdienu integratīvais skatījums. Personība kā biopsihosociāla adaptācijas sistēma. Apakštēmas: Personības attīstība dzīves gaitā. Personības pārmaiņas. Identitāte. Adaptācija. Temperamenta, personības, intelekta un vides mijiedarbība individuālo atšķirību skaidrošanā.

Tēmas ietvaros studējošie integrē kursā apgūtās zināšanas par personību un individuālajām atšķirībām, aplūkojot personību kā dinamisku biopsihosociālu adaptācijas sistēmu. Tiek aplūkota personības attīstība un pārmaiņas dzīves gaitā, identitātes veidošanās, adaptācijas procesi un temperamenta, personības iezīmju, intelekta, bioloģisko un vides faktoru savstarpējā mijiedarbība. Studējošie veido vienotu izpratni par personību kā daudzdimensionālu sistēmu, kas nepārtraukti attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tēma veicina integrētu izpratni par personību un individuālajām atšķirībām biopsihosociālajā perspektīvā.