Sociālā darbinieka profesionālā noturība civilās drošības un aizsardzības notikumos

Drošības kultūras jēdziens un nozīme. Drošības kultūra kā preventīvs mehānisms un rīcības stratēģija. Individuālā un kolektīvā drošības uztvere. Drošības kultūras veidošana dažādās kopienās un institūcijās. Draudu veidi un to ietekme uz indivīdiem un kopienām. (Dabas katastrofas: klimata pārmaiņu ietekme, plūdi, zemestrīces, ugunsgrēki. Bruņoti konflikti: militārie konflikti, terorisms, ieroču pieejamība. Cilvēku radīti apdraudējumi: industriālās katastrofas, kibernoziegumi, dezinformācija, sabiedrības polarizācija.) Sociālie riski.

Noturība, ikdienas noturība, adaptēšanās potenciālu draudu apstākļos. Noturības līmeņi. Sociāli ekoloģiskā noturība: Cilvēka un vides mijiedarbība, vides un sabiedrības drošība. Draudi, draudu uztvere, Individuālā uztvere, kolektīvās bailes. Cilvēka uzvedība krīzes un draudu situācijās. Sociālais stress, komunikācija un cilvēku vadība paaugstināta stresa apstākļos. 

Civilās aizsardzība (CA) fomējums: formējuma struktūra,  funkcijas, operatīvā darbība. Vadības, loģistikas, operatīvā atbalsta un sociālā darba funkcijas. Sociālo darbinieku pozīciju un  loma CA komandā, kurā iesaistīti arī militārie un ārkārtas dienesti. Sociālā darbinieka atbildības un kompetences, nepieciešamās zināšanas un prasmes efektīvai sadarbībai CA formējumā.

A. Van Bredas noturības modelis un tā principu  pielietojums  sociālajā darbā sociālo pakalpojumu organizēšanā. Galvenie pieņēmumi: noturība kā dinamisks pielāgošanās process, uzsvars uz adaptācija un atbalsta sistēmām, eko-sistēmiska perspektīva -indivīdi, organizācijas un kopienas mijiedarbojas krīzes un pārmaiņu apstākļos. Modeļa pamata komponenti: individuālā noturība, sociālā noturība, strukturālā noturība. Noturīgu apkalpošanas organizāciju veidošana, preventīvu stratēģiju ieviešana.

Noturības cikla posmi: sagatavošanās, absorbēšana, atgūšanās, pielāgošanās un pārveidošanās. To nozīme krīžu pārvarēšanā un sagatavotībā. Sociālo darbinieku prasmes efektīvi plānot un organizēt sagatavotības aktivitātes CA kontekstā.

Operatīvā noturība sociālajā darbā un tās nozīme krīzes pāvarēšanā un draudu situācijās. Sociālā darba prasmju izmantošana psiho-sociālā, emocionālā un praktiskā atbalsta sniegšanā. Operatīvā noturība – profesionālo lomu un  funkciju saglabāšanas spēja operatīvās izvietošanas laikā.

1. Stresa vadīšana: profesionālo lomu apzināšanās, emocionālās iesaistes kontrolēšana.
2. Ātra spriedzes mazināšana un psiholoģiskās pašregulācijas paņēmieni.
3. Atpūtas stratēģijas.
4. Emocionālā noturība: profesionālo robežu un emocionālās iesaistes līdzsvarošana, izvairīšanās no emocionālās pārslodzes un izdegšanas.
5. Pašaprūpes tehnikas profesionālās izdegšanas risku mazināšanai?

Kopienas reaģēšana-pašorganizēšanās, pašvaldības un ārkārtas dienestu iesaiste, resursu koordinācija un sadale. Kopienas noturības indikatori - pielāgošanos un atveseļošanos ietekmējošie faktori. (Münsterland blackout piemērs) Krīžu pieredze Latvijā: Rīgas ”Maksimas” traģēdija. Plūdu gadījumi Ogrē un Jekabpilī. Ukrainas bēgļu uzņemšana Latvijā.

Sadarbības un partnerības nozīme krīzes pārvaldībā komunikācijas un IT rīku izmantošanas kontekstā. Starp-institucionālā sadarbība kā drošības tīkla sastāvdaļa. Sadarbības partneri krīzes pārvaldībā: valsts, pašvaldības, NVO, vietējās kopienas, privātais sektors. Digitālās tehnoloģijas un efektīva (ātra) informācijas apmaiņa: Saziņas lietotnes un sociālie mediji; Brīdināšanas sistēmas un proaktīva krīžu vadība; Datu pārvaldība un resursu koordinācija; Datu drošība un pieejamība.

1. Sociālo pakalpojumu nepārtrauktība: sociālo pakalpojumu ( pārtikas piegāde, medicīniskā aprūpe, psiholoģiskais atbalsts u.c.) sniegšana situācijā, kad bojāta infrastruktūra.
2. Krīzes komunikācija un sabiedrības mobilizācija: koordinēt informācijas izplatīšanu krīzes situācijas laikā.
3. Konfliktu un spriedzes risināšana: konfliktu risināšana starp kopienas locekļiem, kas radušies resursu trūkuma vai stresa dēļ.
4. Dezinformācijas ierobežošana: stratēģijas izstrāde, lai novērstu sabiedrības dezinformēšanu un mazinātu panikas izplatīšanos.

1. Vajadzību novērtēšana: novērtēt dažādu sabiedrības grupu vajadzības krīzes situācijā.
2. Brīvprātīgā tīkla veidošana: kā iesaistīt un apmācīt brīvprātīgos krīzes situācijām.
3. Krīzes vadības komandas darbs: sociālo darbinieku sadarbība ar glābšanas dienestiem, pašvaldību, nevalstiskajām organizācijām u.c., lai izstrādātu kopīgu rīcības plānu.
4. Evakuācija un drošības plānošana: evakuācijas plāna izstrāde sociāli mazaizsargāto personu grupām.

Profesionālās izdegšanas pazīmes pēc ilgstošas krīzes pārvaldības. Pašaprūpes tehniku izmantošana, lai mazinātu profesionālās izdegšanas risku. Palidzības sniegšana un saņemšana, ja tiek piedzīvota profesionālā izdegšana.