Digitālā antropoloģija: informācija, atmiņa un kultūra

Nodarbībā pievērsīsimies eksperimentālai etnogrāfijai, lai atklātu “skaitlisko slāni”, kas slēpjas aiz saskarnes “kultūrslāņa”. Veicot šo uzdevumu, studenti kļūs par lieciniekiem Manoviča apgalvojumam, ka mediji ir vienkārši programmējams kods. Izsekosim “cilvēka saskarnes” (attēlu) un “datora saskarnes” (kodu) attiecību dinamikai.

Studenti veic “saskarnes arheoloģiju”. Viņi izvēlas vienu personisko ierīci (viedtālruni, rūteri utt.) un izseko tās piegādes ķēdei, lai atrastu īerīces pastāvēšanai nepieciešamo “melno kasti” jeb darbu un materiālus (piemēram, kobaltu no Kongo).

Studenti izspēlē Keltija “Recursive Public”, imitējot Vikipēdijas strīdu. Viņi darbojas kā “tehnokrāti” (neitrāls tonis), “aktīvisti” (bezkaislīgs tonis) un “administratori” (noteikumu pieņēmēji). Mērķis ir atklāt, ka “administratori”, kas raksta noteikumus (kodus/normas), efektīvi kontrolē “patiesību” (sociālekonomisko iznākumu), ilustrējot, ka infrastruktūra ir politiska.

Mēs kartējam, kā “saņēmēja biass” (lietotāja algoritma modelis) veido informācijas vidi, un apspriežam, kā tā darbojas bezsaistes iestatījumā (sociālie skripti). Nodarbībā analizējam kodēts/atkodēts jēdzienus: kā platformas mūs “atkož”. Kā programmētāja kāds "sarunājas" ar algoritmu, kas to pielāgo, balstoties lietotāja “kultūras bagāžā” jeb lietojuma vēsturē un paradumos. Vai tas apstiprina kultūru kā realitātes filtru? Pārvietojot šo jēdzienu uz bezsaistes iestatījumiem diskutējam, kā kultūras var filtrēt bezsaistes realitāti.

Nodarbībā kritiski aplūkojam jēdzienu “universāla” digitālā tehnoloģija, izpētot, kā dizainā ir iestrādātas kultūras kosmoloģijas un dzimtes hierarhijas. Izmantojam "kosmotehnikas" jēdzienu, lai izprastu, kā ne-Rietumu tradīcijas pretojas tehnoloģiskajam determinismam, kā arī Džūdijas Vaicmanes kritiku par tehnoloģijām kā patriarhālās varas instrumentu. Seminārā tiek veikts balss asistentu etnogrāfiskais audits, vizualizējot, kā dzimumu aizspriedumi un "cieto/mīksto" prasmju dihotomija ir iekodēta šķietami neitrālās saskarnēs.

Nodarbībā tiek pētīta bioloģiskās dzīves transformācija digitālajos datos un “datu dubultnieks” kā institucionālās varas pieaugums. Studenti analizē, kā, izmantojot skaitļus un metriku, analizē, kā pašizpratne arvien vairāk tiek veidota caur skaitļiem un metriku, potenciāli aizēnojot fizisko pieredzi. Pirms nodarbības studenti veic “personas datu autopsiju”, analizējot savus datus no lielājām platformām (Spotify, Netflix u.c.). Klasē viņi analizē vienu dzīves dienu caur “mašīnas acīm”. Kas tika iemūžināts? Kāda “patiesība” par viņiem trūkst datos?

Nodarbība kritiski aplūkojam dihotomiju starp digitālo un klātienes komunikāciju, pētot, kā sociālās platformas veido intimitāti un radniecību. Izmantojot "ambientās klātesamības" jēdzienu, tiek analizēts, kā digitālie rīki uztur attiecības ar nepārtrauktas mijiedarbības palīdzību. Izmantojot "emocijzīmju (emoji) etnogrāfiju", studenti atkodē digitālo ziņojumu un reakcijas laiku nerakstītos sociālos noteikumus un komunikatīvo darbu.

Nodarbība definē algoritmus kā nestabilas, cilvēku radītas kultūras sistēmas, nevis objektīvas matemātiskas formulas. Balstoties uz pieeju "algoritmi kā kultūra", lekcijā tiek pētīts, kā kods iemieso specifisku institucionālo loģiku un sociālās vērtības. Seminārā studenti veic etnogrāfiskas intervijas ar mākslīgā intelekta aģentiem, uztverot algoritmu kā "kultūras informantu" un analizējot, kā tā sarunu stils pauž konkrētas institucionālās ideoloģijas.

Nodarbība pēta mākslīgā intelekta spriestspējas un cilvēka kognitīvo procesu krustpunktus, īpaši atcerēšanās un aizmiršanas lomu. Tiek analizēts, kā lielie valodas modeļi (LLM) orientējas semantiskajās telpās, salīdzinot to kā cilvēku aizmiršanas spēja kalpo kā kultūras filtrs jēgas piešķiršanai. NOdarbībātiek veikts "atmiņas audits", lai salīdzinātu tūlītēju mašīnu datu ieguvi ar jēgas saglabāšanu cilvēku komunikācijā, uzsverot riskus, ko rada datu pārpilnība bez kultūras nozīmes.

Nodarbība pievēršas "epistemoloģiskajam lūzumam", ko izraisījusi MI radīto mediju izplatība, un tam, kā mainās autentiskuma definīcija sabiedrībā. Izmantojot digitālo hermeneitiku, lekcijā tiek pētīts, kāpēc cilvēciskas nepilnības kļūst par vērtīgu sociālo valūtu sintētiskā pārpilnības laikmetā. Seminārā studenti veic "Burn Test for Reality", analizējot savas maņu un psiholoģiskās stratēģijas, lai atšķirtu 'dabīgu' saturu no sintētiskiem ražojumiem.

Nodarbība pēta fiziskās migrācijas un digitālās mobilitātes saplūsmi, analizējot, kā virtuālās vides un avatari veicina jaunas "iestudēta autentiskuma" formas. Balstoties uz virtuālo pasauļu etnogrāfiju, sesijā tiek jautāts, vai digitālie ceļojumi piedāvā patiesu atbrīvošanos vai tikai nostiprina esošo ģeogrāfisko un sociālo nevienlīdzību. Seminārā tiek veidots "Nekurienes atlants", kurā studenti kritiski analizē kultūras stereotipus, kas iekļauti mākslīgā intelekta radītajās mobilitātes un svētceļojumu vīzijās.

Noslēdzošā nodarbība sintezē kursa saturu, izmantojot Arturo Eskobara "Pluriversa" koncepciju, lai apstrīdētu vienvirziena, uz produktivitāti vērstu tehnoloģiju attīstību. Tiek pētīts, kā digitālās sistēmas var pārveidot, par prioritāti izvirzot autonomiju, rūpes un kultūras daudzveidību, nevis tikai efektivitāti. Seminārā un noslēguma eksāmenā studenti izstrādā "anti-aplikāciju" prototipus un manifestus, piedāvājot digitālo nākotni, kuras centrā ir cilvēciskās vērtības un radikāla savstarpējība.